Всемирное движение СИЛЫ ДОБРА
ВАЖНЫЕ НОВОСТИ

Politiskais trimdinieks Dmitrijs Savins: “Latvija ir paraugs krievu nacionālistiem”

Dmitrijs Savins ir krievu nacionālists, kurš kritis Kremļa režīma nežēlastībā savas aktīvās opozīcijas karam Ukrainā dēļ. Kas varētu šķist pārsteidzoši daļai Rietumvalstu nacionālistu, formālais iemesls viņa vajāšanai ir pret masu imigrāciju vērstas aktivitātes un “nacionālā naida kurināšana”. Piedāvājam interviju ar D. Savinu.

Lūdzu, pastāstiet par iemesliem emigrēt no Krievijas.

Esot konsekvents putiniskā neoboļševisma režīma pretinieks jau no pirmajām Krimas avantūras dienām, es apņēmīgi uzstājos kā pret Krimas aneksiju, tā arī pret dienvidaustrumu Ukrainā izraisīto karu. Jo es gan toreiz, gan tagad domāju, ka karš vienlīdz ir noziegums kā pret krievu, tā pret ukraiņu tautām.

No 2014. gada maija es sāku publicēties krievu un krievvalodīgo ukraiņu izveidotajā informatīvi analītiskajā vietnē “Petrs un Mazepa”, un savos rakstos uzstājos no konsekventām pretkara pozīcijām. Beidzot, 2015. gada 5. martā, pie manis negaidīti tika veikta kratīšana, kurā (un tas ir ievērības cienīgi) piedalījās ne tikai policijas, bet arī federālās drošības dienesta (FDD) darbinieki. Formālais iegansts bija krimināllieta par kādu Vidusāzijas viesstrādnieku slepkavībām (par to, ka notikuši tādi noziegumi, es pat nezināju). Turklāt kratīšanas laikā tika izņemti visi priekšmeti, kas tā vai citādi bija saistīti ar Ukrainu – piemēram, to rakstu krājums, kuros bija arī mana publikācija, u.tml. Pats interesantākais jautājums, kuru man uzdeva, bija: “Ko Jūs domājat par Tarasa Ševčenko daiļradi?”

Kad kratīšana beidzās, viens no FDD darbiniekiem iesauca mani manā virtuvē aprunāties, un piedāvāja man ar viņu “kaut kad satikties”, “apspriest”, ko es zinu. T.i., runājot tieši, maigi piedāvāja savervēties.

Pēc dažām dienām, 9. martā, mani izsauca uz Petrogradas rajona Izmeklēšanas komiteju. Noskaidrojās, ka atkal uzsākta krimināllieta pēc 282. panta (“starpnacionālā naida kurināšana”) par piketu, kuru mēs organizējām 2013. gadā. Pikets bija atļauts, tēma – prasība ieviest vīzu režīmu ar Vidusāzijas un Aizkaukāza valstīm. Un, lūk, tagad bija nolemts to atkal atsākt.

Turklāt 2015. gada februārī FDD specvienība arestēja un vēlāk notiesāja citu krievu nacionālistu Maksimu Kaļiņičenko no Pēterburgas. Iemesls – viņš sociālajā tīklā «ВКонтаке» bija izveidojis grupu “Krievu Labējais sektors” («Русский Правый сектор»). Atzīmēšu arī to, ka agrāk pēc safabricētas slepkavības lietas divus gadus izmeklēšanas izolatorā pavadīja krievu labējais Daņiils Konstantinovs (atzīts par politieslodzīto, pašreiz dzīvo Lietuvā, kur ieguvis patvērumu).

Pastāvēja liela iespējamība, ka FDD sākusi fabricēt lietu par “proukrainisko pagrīdi” Pēterburgā. Un bija skaidrs, ka viņi meklē jebkuru, pat visniecīgāko iemeslu, kas ļautu mani “iesēdināt”. Naudas advokātiem un masu informācijas līdzekļiem man nebija, tāpēc, negaidot notikumu attīstību, es centos pēc iespējas ātrāk izbraukt no Krievijas federācijas (kas notika marta beigās).

Sākumā bija cerība, ka viss varbūt normalizēsies īsākā laika posmā. Divus mēnešus nodzīvoju Liepājā, Latvijā, pēc tam trīs mēnešus dažādās Balkānu valstīs. Beidzot, kad kļuva skaidrs, ka tik drīz nekas nemainīsies, 2015. gada septembrī atgriezos Latvijā un iesniedzu lūgumu pēc patvēruma.

2016. gada 12. decembrī mans lūgums tika apmierināts.

Vai Jūs bijāt kādas organizācijas biedrs? Kādas? Kā pašlaik Krievijā klājas Jūsu biedriem?

Krievu Labējo kustībā esmu no 2005. gada, no tā laika esmu bijis dažādās organizācijās. Pēdējais “partiju projekts”, kurā es piedalījos, bija partija “Jaunais Spēks” («Новая Сила»), kura oficiāli tā arī netika reģistrēta. Tāpat es biju Sanktpēterburgas Pilsoņu komitejas, kura koordinēja protesta akcijas pret 2011.-2012. gada vēlēšanu falsifikāciju, loceklis.

Kopš 2013. gada es praktiski distancējos no visām politiskajām struktūrām, jo biju jau pārliecinājies, ka cīnīties pret diktatūras rīcībā esošajiem līdzekļiem nav iespējams. Mēs pārslēdzāmies uz darbu nepolitiskā un nekomerciālā sfērā, cenšoties iespēju robežās formēt alternatīvu informatīvi idejisku vēstījumu. Jo īpaši, tieši 2013. gadā mēs sākām strādāt Latvijas Okupācijas muzejā.

Cīņu biedri gan bija, gan ir. Ne par visiem zināmu iemeslu dēļ es varu tagad stāstīt. Diemžēl daudzi jau devušies piespiedu emigrācijā, daudzi ir ieslodzījumā. Kopš 2014. gada ar daudziem sakari pārtrūkuši. Tā, viens mans draugs (diemžēl, nu jau bijušais) aizbrauca uz Donbasu un tagad ieņem gana ievērojamu stāvokli tā saucamajā Doņeckas Tautas republikā. Cits man draugs, Aleksandrs Valovs, ar kuru mēs kādreiz organizējām iepriekš minētās partijas Murmanskas nodaļu, aizbrauca uz Ukrainu un kā brīvprātīgais iestājās pulkā “Azova” («Азов»). Tika ievainots, apbalvots par Mariupoles atbrīvošanu.

Kāpēc izvēlējāties emigrēt tieši uz Latviju? Kā s šeit dzīvojat?

Politiskajiem emigrantiem reti ir iespēja izvēlēties. Tā kā man jau bija kaut kāda darba pieredze Latvijā, es ātri varēju saņemt Latvijas vīzu, un es steidzos to izmantot.

Protams, esmu ļoti pateicīgs Latvijai par to, ka man tika sniegts patvērums, un ceru, ka varēšu būt noderīgs arī latviešu tautai. Neskatoties uz visām problēmām, latviešiem ir izdevies nodibināt savu nacionālo valsti, un no šī skatupunkta Latvija daudzējādā ziņā ir kā paraugs krievu nacionālistiem.

Kas attiecas uz personīgiem jautājumiem, tad man nekad nav radušās nekādas problēmas saistībā ar manu nacionālo izcelsmi. Tāpat no sadarbības ar valsts institūcijām palicis patīkams iespaids.

Tāpat atzīmēšu, ka esmu brīvprātīgi atteicies no man kā bēglim pienākošajiem pabalstiem, un vispār neesmu ņēmis nevienu centu no valsts naudas.

Kāds ir Jūsu viedoklis par konfliktu Ukrainā un Krimas piederību sīkāk?

Acīmredzams ir tas, ka no pastāvošo starptautisko tiesību viedokļa Krima ir Ukrainas sastāvdaļa. Starp citu, no Krievijas Federācijā spēkā esošā regulējuma skatupunkta ir tieši tāpat, jo Krievijas Federācijas Konstitūcija atzīst starptautisko tiesību un starptautisko līgumu pārākumu pār Krievijas likumdošanu.

Gan Krimas aneksija, gan Maidanā sekmīgi sākušās revolūcijas veiksmīgas nobeigšanas neļaušana ir ar mērķi nedot Ukrainai iespēju galīgi pārvarēt padomju mantojumu un neoboļševismu. Turklāt visi saprot: ja ukraiņi spēs izveidot sekmīgu demokrātisku sabiedrību, tad to spēs arī krievi. Putinam bija nepieciešams uzskatāmi parādīt, ka šādi centieni ir sodāmi, un sodāmi nežēlīgi.

Tieši tāpēc arī viņš anektēja Krimu un Ukrainas dienvidaustrumos izraisīja karu. Nav šaubu par to, ka tie spēki, kuri nāca pie varas pēc Maidana, pieļāva virkni kļūdu un rupju misēkļu. Tajā skaitā arī attiecībā uz Ukrainas krieviem un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Taču šīs kļūdas nevarēja kļūt par kara iemeslu. Karš bija Kremļa iniciēts, iniciēts no ārpuses.

Ko ne tikai režīms, bet arī parastā sabiedrība Krievijā domā par Jūsu proukrainiskajām aktivitātēm?

Atklāti runājot, es neuzskatu savu darbību par proukrainisku – tā vienmēr bijusi un paliek prokrieviska. Gan Krimas aneksija, gan pēc tam Putina izraisītais karš gala rezultātā krievu tautai ir pat pazudinošāks, nekā ukraiņiem. Ukraina izies no šī kara atjaunota un saliedēta, izlietās asinis apvienos nāciju un vienlaicīgi nošķirs to no Krievijas.

Toties krievi izrādīsies atgriezti gan no Eiropas, gan no Ukrainas. Krievijas ekonomika, medicīna, sociālā sfēra – viss pārvērtīsies drupās noziedzīgas un nekompetentas varas neprātīgu ambīciju dēļ. Es domāju, ka par to var priecāties tikai pārliecināti rusofobi vai idioti.

Neapšaubāmi, ka tie cilvēki, kuri uzstājās pret Krimas aneksiju, bija mazākumā. Tomēr iepriekšējos divos gados krasā dzīves kvalitātes pasliktināšanās būtiski samazinājusi to cilvēku skaitu, kuri sajūsmināti bļauj “Krima ir mūsu!” (“Крым наш!”). Domāju, ka šodien Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa par Krimu vienkārši nedomā – viņi domā, kā izdzīvot.

Nacionālistiskajā nometnē Kremli atbalstīja daudzi “vadoņi” un “ideologi” (pareizāk sakot, blogeri). Tomēr, piemēram, nacionālistiskā jaunatne nebūt ne tik viennozīmīgi atbalstīja putinisko avantūru. Viņiem ienaidnieks ir noziedzīgā vara un agresīvie migranti, bet ne ukraiņi. Un daudzi no viņiem nesaprot, kāpēc pēkšņi jāaizmirst par visām savas valsts problēmām un jāskrien karot ar brālīgo slāvu tautu.

Zīmīgi ir arī tas, ka t.s. Jaunkrievijas («Новороссии») piekritēji Krievijas pilsētu ielās ne reizi vien tikuši iekaustīti. Ievērojiet, tas notiek tādā situācijā, kad valdošā vara ir viņu pusē.

Es personīgi, kā jau teicu, šī kara dēļ esmu zaudējis dažus draugus un paziņas. Bet, par laimi, ģimenē nekādi konflikti nav izcēlušies. Turklāt es ne vien pazaudēju, bet arī ieguvu – gan jaunus draugus, gan jaunus sabiedrotos.

Pastāstiet par etnisko situāciju Maskavā un Krievijā kopumā un par to, kāda ir pašreizējā režīma attieksme pret šo jautājumu.

Patiesībā, aizvietojošā migrācija ir viena no pašām asākajām problēmām mūsdienu Krievijā. Robežas ar bijušajām Vidusāzijas republikām faktiski ir atvērtas, nekādas vīzu kontroles nav. Tad, kad krievu tauta pārdzīvo demogrāfisko krīzi, šajās valstīs, gluži pretēji, redzam iespaidīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Un visus “pārpalikumus” šīs Vidusāzijas diktatūras “aizšķūrē” uz Krievijas Federāciju.

Turklāt uz Krieviju likumsakarīgi brauc ne tie izglītotākie un kulturālākie migranti, bet lauku apvidu iedzīvotāji ar minimālu zināšanu un iemaņu līmeni, un ļoti arhaiskiem priekšstatiem par sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām attiecībām. No vienas puses, viņi bieži ir to personu, kuri viņus ieved Krievijā, beztiesiski vergi, no otras – paši kļūst par draudu. Ja cilvēkam katra meitene ar svārciņiem virs ceļgala ir prostitūta un nav nekādu ienākumu, tādam ir ļoti viegli nonākt līdz noziedzībai. Bet tieši tāda publika – neizglītota, beztiesiska, pieradusi dzīvot aziātiskas despotijas apstākļos – ir ideāli piemērota putiniskai valstij. Krievi tomēr ir pārāk prasīgi, pārāk “eiropeiski”. Lūk, to vietā ieved “pareizo” tautu.

Saskaņā ar dažiem datiem, krievu Maskavā jau ir mazākums. Ja process turpināsies kā līdz šim, tad pēc paaudzes krievi par mazākumu var kļūt arī Krievijā kopumā. Bet tad vairs nav tālu līdz jaunam kalifātam ar kodolbumbu.

Ir daudz dzirdēts par masīvu Kremļa atbalstītu imigrāciju Krievijā no Centrālās Āzijas, kā arī masveida ķīniešu pārcelšanos uz Krievijas Āzijas daļu un Sibīriju. Vai tā ir taisnība, un vai Jūs varētu par to pastāstīt vairāk?

Diemžēl, taisnība. Kremlis apzināti atvieglo migrāciju no postpadomju Vidusāzijas valstīm. Bet Sibīrijā un Tālajos austrumos (tajā skaitā arī manā dzimtajā Aizbaikāla reģionā) milzīgas teritorijas tiek iznomātas ķīniešiem. Un, ne tikai viņiem – daudz zemju ir nodotas Ziemeļkorejai.

Pēc maniem novērojumiem, ķīniešu migranti caurmērā ir likumpaklausīgāki un disciplinētāki, nekā migranti no Uzbekistānas vai Tadžikistānas. Bet ķīniešu diasporu ļoti stingri kontrolē Ķīnas Tautas republikas varas iestādes, Ķīna iegulda ļoti lielus finanšu resursus. Pie tam, ķīniešu kapitāls priekšroku dod savu strādnieku ievešanai, nevis vietējā darbaspēka izmantošanai. Tādas politikas turpināšana var novest pie tā, ka krievi Sibīrijā un Tālajos austrumos izrādīsies dekoratīvas “iezemiešu tautas” stāvoklī.

Turklāt nav jāaizmirst, ka migrācija no Vidusāzijas un Aizkaukāza norit ne tikai uz Krievijas Eiropas daļu, bet arī uz Sibīriju.

Kāds ir Jūsu viedoklis par iespējamo Kremļa tiešu iesaisti pašreizējās imigrācijas krīzes veicināšanā Eiropā?

Tas, ka Kremlis krīzi ir izmantojis savā propagandā, ir acīmredzams. Kas attiecas tieši uz migrācijas plūsmu stimulēšanu, tad ticamas informācijas par to ir maz. Bet, spriežot pēc dažām līdz man nonākušām ziņām (piemēram, par to, kas notiek uz Krievijas un dažu Skandināvijas valstu robežām), var pieņemt, ka kaut kādi plāni par to ir bijuši. Par piemēru, mērķtiecīgi atvērt migrantiem, kuri gribējuši pārvietoties no KF uz ES, “zaļo ielu”.

Tomēr, te mēs nokļūstam pie nedrošiem pieņēmumiem.

Mums Latvijā nav nekādu ilūziju par pašreizējā Kremļa režīma labējumu, ņemot vērā, ka tas aktīvi iesaistās Latvijas vietējās krievu kopienas masveidīgo komunisma uzvaras Otrajā pasaules karā svinību rīkošanā, iebilst pret komunistu pieminekļu nojaukšanu Latvijā utt. Nav nekāds pārsteigums, ka šai pusē nostājas kreisie, taču kāpēc, Jūsuprāt, arī daļa Rietumu nacionālistu Putinu uzskata par cerību nacionālu valstu Eiropai un tradicionālajām vērtībām? Vai Jūs Krieviju redzat kā draudu tikai bijušās PSRS okupētajām valstīm vai arī plašākām teritorijām Eiropā?

Drauds nav Krievija, drauds ir noziedzīgais, Krieviju pakļāvušais neoboļševistiskais režīms.

Patiešām, ne mazums labējo Rietumeiropā tic pasakām par “baltās cilvēces kristiešu vadoni” Putinu. Līdztekus Kremļa propagandai, ne mazumu ieguldījuma šī mīta veidošanā ieguldījuši Eiropas un Amerikas kreisie, dēvējot Putinu par “nacionālistu”, bet viņa režīmu par “labēji konservatīvu”. Es saskatu trīs iemeslus tam, kā šis mīts ir iesakņojies.

Pirmkārt, vienmēr jau gribas ticēt, ka kaut kur uz pasaules ir liela un spēcīga valsts, kur pie varas atrodas tavi atbalstītāji. Otrkārt, daudzi fakti liek domāt, ka Kremlis vismaz pēdējos divos gados banāli uzpircis dažus Rietumeiropas labējos. Treškārt, nevar neievērot, ka dažu Eiropas un Amerikas liberāļu histēriskā un nekonstruktīvā pozīcija, nevēlēšanās atzīt konservatīvo un nacionālistu tiesības uz politisko pārstāvniecību, pamudina pēdējos meklēt sabiedrotos pašās mežonīgākajās vietās.

Protams, ir jāsaprot, ka putiniskais režīms ir padomju sistēmas tiešs turpinājums, būtībā – tās mīkstināta versija a` la 1945.-1990.  Austrumeiropas “tautu demokrātija”, bet nekādi ne konservatīvs un labējs.

Teorētiski, nevar izslēgt jaunas karadarbības provokācijas Eiropā no Kremļa puses. Bet pagaidām liela kara iespējamība, paldies Dievam, nav liela.

Kādu Jūs saskatāt Krievijas nākotni?

Šeit ir divi varianti – tas, kāda tā, visticamāk, būs, un tas, kādu to gribētu redzēt es.

Protams, man gribētos, lai mana Dzimtene beidzot attīrītos no boļševisma indīgajiem izgarojumiem, un krievi atrastu savu valsti,- nacionālu, tiesisku un daļu no Eiropas. Jo krievi taču ir Eiropas tauta, un Eiropa ir arī mūsu mājas.

Kas attiecas uz reālo prognozi, tad te iespējami divi varianti. Ja NATO valstis turpinās savu politiku un nevis vājinās, bet audzēs spiedienu uz KF, tad agri vai vēlu režīms būs spiests sākt daļēju liberalizāciju. Tiesa, pirms tam iespējams kaut kāds represiju pieauguma un “skrūvju pievilkšanas” periods, taču jauns politiskais atkusnis vienalga pienāks – kā bija ar PSRS 1956. un 1986. gadā.

Turpretī, ja NATO vājinās sankcijas, dos iespēju Putinam ar rietumu kredītiem atbalstīt neefektīvu un viscaur korumpētu ekonomiku, tad režīms var pastāvēt vēl salīdzinoši ilgi. Un tā neizbēgamais sabrukums kļūs ievērojami sāpīgāks. Tajā skaitā arī kaimiņvalstīm.

Vai starp mūsdienu trimdas krieviem pastāv kāda koordinēšanās? Cik plašs ir emigrācijas process, un kādi cilvēki pamatā dodas trimdā?

Jā, starp mums ir sakari un savas organizācijas. Piemēram, es esmu krievu nacionālistu apvienības  “Labā Spēki” (“Силы Добра”) biedrs, to vada Vladimirs Basmanovs, arī krievu politiskais emigrants (viņa brālis šobrīd Krievijā arestēts un atrodas Izmeklēšanas izolatorā). Minētā struktūra apvieno krievu labējos politemigrantus daudzās pasaules valstīs. Mums ir cīņubiedri arī Krievijā, bet zināmu iemeslu dēļ par to es nevaru stāstīt sīkāk.

Diemžēl, partejiski-ideoloģiskais dalījums saglabājas arī emigrācijā. Taču mēs (arī es personīgi) uzturam sakarus arī ar krievu politemigrantiem no liberāļu vidus. Ja Dievs dos, mums ar laiku izdosies radīt vienotas bezpartejiskas koalīcijas struktūras.

Pēdējos gados politemigrantu skaits ievērojami pieaudzis, jo pastiprinājušās represijas Krievijā. Būtībā, katrs cilvēks, kurš atļaujas izteikt neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu, atrodas riska grupā. Reizēm šeit darbojas “krievu ruletes” princips – kāds raksta un runā itin stingri, bet viņu neievēro. Bet kāds tiek tiesāts par sociālajos tīklos veiktu “repostu”. Tomēr tagad šīs “ruletes” revolvera aptverē ir pievienotas dažas papildus patronas, un iespējamība nonākt “zem sitiena” ir stipri pieaugusi.

Rezultātā ļoti daudzi no tiem cilvēkiem, ar kuriem biju pazīstams un ar kuriem kopā savulaik strādāju Krievijā, ir devušies trimdā uz visdažādākajām valstīm. Vairumā gadījumu tie ir putiniskā režīma nesamierināmi pretinieki, godīgi un sirsnīgi cilvēki. Gadās, protams, arī nelieši, taču to, par laimi, nav daudz.

Kas attiecas uz mums, tad mēs emigrācijā turpinām savu darbu. Īpaši cenšamies citu valstu ļaudīm nodot vēstījumu – patiesu informāciju par to, kas notiek Krievijā. Un, cik iespējams, gatavojamies tam brīdim, kad varēsim atgriezties Dzimtenē un sākt strādāt tās atdzimšanai.

http://www.nacionalaapvieniba.lv

English version of the interview